Jānis Osis: Lētas koksnes priekšrocība ir ilūzija, kas apdraud attīstību
Situācija meža nozarē un kokapstrādē ir mainījusies. Nevis tādēļ, ka mežu kļuvis mazāk, bet gan tāpēc, ka pasaule ir kļuvusi prasīgāka. Nenoteiktība kapitālu padarījusi dārgāku, darbaspēku grūtāk pieejamu, bet resursu un enerģijas cenas ir gan augstākas, gan svārstīgākas. Tas, ko ilgi uzskatījām par mūsu priekšrocību, pamazām pārvēršas izaicinājumā. Izejviela vairs nav lēta un pašsaprotama. Kokapstrādei nākas iemācīties pelnīt nevis uz lētas koksnes rēķina, bet uz spēju no tās radīt vērtību. Tāpēc Latvijas koksnes nozares attīstības dzinējs vairs nav vairāk kubikmetru, bet gan spēja radīt vairāk vērtības no katra kubikmetra – pievienoto vērtību.
Pievienotā vērtība ir vērtība, ko uzņēmums pieliek klāt izejvielām, materiāliem, enerģijai un ārpakalpojumiem. Tā ir ieņēmumu daļa, kas paliek uzņēmumā algām, kapitāla nolietojumam, peļņai un nodokļiem. Ja pievienotā vērtība ir zema, uzņēmums var apgrozīt daudz, bet cilvēkiem un valstij no tā paliek vien maza daļa.
Produktivitāte, ko mēra kā pievienoto vērtību uz vienu darbinieku, parāda, cik daudz vērtības spēj radīt viens cilvēks. Taču, pievienotās vērtības dziļums, proti, pievienotā vērtība uz vienu apgrozījuma eiro, pasaka, cik vērtīgs ir katrs nopelnītais eiro – vai tas paliek uzņēmumā, vai arī vienkārši iztek cauri kā izejvielas, enerģijas un ārpakalpojumu izmaksas.
Savukārt kapitāla atdeve ir vienkāršs, bet būtisks rādītājs, kas parāda, vai uzņēmumā ieguldītais kapitāls pelna pietiekami labi. Ja kapitāla atdeve ilgstoši ir zem kapitāla cenas, uzņēmums vērtību nevis rada, bet lēnām patērē, pat ja grāmatvedībā vēl redzama peļņa. Parāda slogs un procentu segums ir rādītāji, ar kuriem bankas vērtē, cik liels ir parāds pret peļņas apmēru un cik droši uzņēmums spēj apkalpot procentus, īpaši brīžos, kad ekonomiskais cikls ieiet lejupslīdē.
Ir čempioni un ir atpalicēji
Kad šos jēdzienus uzliek uz nozares 2024. gada datiem un salīdzina ar Eiropas Savienības valstu mediānu, aina kļūst skaidrāka. Analizējot 35 redzamākos Latvijas koksnes produktu ražotājus ar kopējo apgrozījumu ap 2,21 miljardu eiro, redzams, ka nozare ir daudzveidīga. Tā atgādina mozaīku, kur līdzās pastāv dažādi biznesa modeļi un ļoti atšķirīgs sniegums. Pēc produktivitātes un pievienotās vērtības dziļuma uzņēmumus var sadalīt četrās grupās.
Pirmā grupa ir stratēģiski svarīgākā. Tajā ir uzņēmumi, kuri vienlaikus ir efektīvi un spēj noturēt vērtību uzņēmumā. Tie ir 8 uzņēmumi ar apgrozījumu ap 845 miljoniem eiro. Vidēji tie rada ap 73 tūkstošiem eiro pievienotās vērtības uz darbinieku, un pievienotās vērtības dziļums ir ap 0,37 eiro no katra apgrozītā eiro. Šie ir uzņēmumi, kuri krīzēs parasti nevis lūdz, bet rīkojas. Tie investē, automatizē un dažkārt pat konsolidē.
Otrā grupa ir interesantākā no izaugsmes viedokļa. Tajā arī ir 8 uzņēmumi, taču ar daudz mazāku apgrozījumu – ap 73 miljoniem eiro. Pievienotās vērtības dziļums šeit ir augsts, ap 0,37 eiro no katra apgrozītā eiro, kas nozīmē, ka produktā vai tirgus pozīcijā jau ir vērtība. Taču produktivitāte vēl atpaliek, vidēji ap 31 tūkstoti eiro pievienotās vērtības uz darbinieku. Vienkārši sakot, šie uzņēmumi prot radīt vērtību, bet vēl nav izveidojuši pietiekami efektīvu mērogu. Tieši šeit slēpjas straujākā izrāviena potenciāls, ja investīcijas tiek mērķētas pareizi.
Trešā grupa ir paradoksāla. Tā sastāv no deviņiem uzņēmumiem ar apgrozījumu ap 778 miljoniem eiro, kuri ir ļoti produktīvi. Pievienotā vērtība uz darbinieku pārsniedz 90 tūkstošus eiro, bet pievienotās vērtības dziļums ir zems, ap 0,15 eiro uz katru apgrozīto eiro. Tie prot ražot izcili efektīvi, tomēr strādā segmentos, kuros cenu vara ir ierobežota. Šie uzņēmumi bieži ir ļoti spēcīgi operatori, bet to peļņa dzīvo uz pasaules cenu svārstību rēķina. Ja tie vēlās izkļūt no cikla, tad tiem jāceļ pievienotās vērtības dziļums. Šo uzņēmumu esošais biznesa veiksme ir pakļauta tirgus svārstībām.
Ceturtā grupa ir skaitliski lielākā un problemātiskākā. Tā arī izskaidro, kāpēc apjoma domāšana šodien kļūst par risku. Tajā ir desmit uzņēmumi ar apgrozījumu ap 512 miljoniem eiro. Produktivitāte te ir zema, ap 26,7 tūkstošiem eiro pievienotās vērtības uz darbinieku, un pievienotās vērtības dziļums ir ap 0,15 eiro uz katru apgrozīto eiro. Šī ir preču ekonomika, kur apgrozījums ir, bet vērtība uzņēmumā paliek maza, jo cenu nosaka tirgus, nevis ražotājs. Tieši šeit koksnes cenas kāpums ir visbīstamākais. Ja izejviela kļūst dārgāka, bet gala cena nav brīvi paceļama, marža tiek izspiesta. Tā nav teorija, tā ir matemātika. Šī ir tieši tā grupa, kurā dominējošais motīvs ir – sliktākus gadus izlīdzināt uz sabiedrības rēķina. Atcerēsimies 2023. gada nogales lēmumu uz LVM rēķina glābt tos, kurus patiesībā tobrīd nebija jāglābj. Bet risks saņemt kārtīgu izejvielu cenu sitienu šai grupai neapšaubāmi pastāv. Paši gan pie tā arī vainojami.
Ja šai struktūrai pievieno finanšu noturības slāni, kļūst redzams, kāpēc daļai uzņēmumu attīstība ir ierobežota. Apmēram trešdaļa uzņēmumu ir zonā, kur finanšu drošība ļauj investēt, bet vairāk nekā puse atrodas situācijā, kurā risks un bilances spriedze būtiski ierobežo rīcības brīvību. Citiem vārdiem sakot, nozarei nav tikai izaicinājums saprast, ko darīt. Nozarei ir izaicinājums spēt to izdarīt.
Cel pievienoto vērtību vai atdod savu vietu!
Neskaidrības apstākļos par saimniecisko mežu platību un koksnes pieejamību, uzņēmumi zaudē iespēju droši plānot izejvielu nodrošinājumu un ilgtermiņa investīcijas. Kapitāls šādu nenoteiktību vienkārši ieceno ar augstāku riska prēmiju, un tas nozīmē dārgāku finansējumu vai atteikšanos investēt. Tāpēc saimniecisko mežu platību stabilitāte un skaidri definēts dabas aizsardzības platību apmērs ir tikpat būtisks kā mērķis radīt vairāk vērtības no kubikmetra, jo pievienotās vērtības pieaugums ir iespējams tikai tad, ja izejvielu pieejamība ir paredzama arī pēc pieciem un desmit gadiem. Šo nepieciešamību vēl pastiprina prasības, kas jau stāv pie uzņēmumu sliekšņa, tostarp Eiropas Savienības atmežošanas regulas ieviešana un klimata mērķi.
Kāpēc tas ir svarīgi ne tikai nozarei, bet ikvienam, kurš domā par Latvijas ekonomiku? Ja mēs paliekam apjoma domāšanā, dārgāka izejviela, darbaspēka deficīts, enerģijas svārstīgums un dārgāks kapitāls padarīs nozari arvien trauslāku. Mēs eksportēsim apjomu, bet arvien lielāka vērtības daļa paliks tur, kur ir dziļāka pārstrāde, lielāka cenu vara un augstāka produktivitāte. Ceļā ir risks zaudēt virkni pirmapstrādē iesaistīto, no resursa cenas atkarīgo uzņēmumu.
Ja mēs apzināti pārorientējamies uz vērtības ražošanu, Latvija var padarīt eksportu noturīgāku pret cikliem. Tas nav romantisks sapnis par augstajām tehnoloģijām. Tā ir racionāla izvēle, kā pelnīt vairāk no tā paša resursa.
Tāpēc vēstījums ir vienkāršs! Uzņēmumiem jābūvē ražošana un produkts, kas spēj izturēt dārgāku koksni, dārgāku enerģiju un dārgāku kapitālu, vienlaikus ceļot pievienotās vērtības dziļumu un produktivitāti. Valstij savukārt jānodrošina paredzami spēles noteikumi resursu pieejamības un dabas aizsardzības politikā, skaidri definējot aizsargājamo platību apmēru un nodrošinot saimniecisko mežu stabilitāti. Valsts atbalsta programmām investīcijām jābūt mērķētām uz produktivitāti un vērtības ķēdes stiprināšanu. Latvijas uzdevums nav pārdot vairāk koksnes. Latvijas uzdevums ir pārdot vairāk vērtības no tās pašas koksnes. Ja mēs šo pāreju īstenosim apzināti, Latvija var būt koksnes produktu valsts ar eksportu, kas nodrošina ne tikai apgrozījumu, bet arī ilgtermiņa labklājību.