Jānis Osis: No ‘gatera’ līdz augstai pievienotai vērtībai: kāds būs Latvijas kokrūpniecības stāsts?
Lai gan koksnes produktu eksports vēsturiski bijis viens no nozares pastāvēšanas stūrakmeņiem, veidojot ap 15% no valsts kopējā preču un pakalpojumu eksporta, tā struktūra ilgus gadus nav būtiski mainījusies, uzrādot neapstrādātas koksnes un pirmapstrādes produktu dominanci. Resursu pieejamība dod mums iespēju būt augstākā vērtību ķēdes radīšanas posmā, taču nozare turas pie ierastās prakses. Neejot augstākas pievienotās vērtības virzienā, zaudēsim konkurētspēju un turpināsim būt ikgadu arvien grūtāk sabiedriskajā domā aizstāvāmi izejvielu eksportētāji. Latvijas Bankas ekspertu aprēķini liecina, ka šobrīd kurināmā koksne, apaļkoki un zāģmateriāli veido vairāk nekā pusi (53%) no visu koksnes produktu eksporta. Otrs augstākais īpatsvars ir Igaunijai (28%), taču tas ir gandrīz divreiz mazāks nekā Latvijai. Mūsdienās ar zemas sarežģītības koksnes produktu izvešanu no valsts nebūtu jālepojas. Turklāt meža nozarē patlaban ir sarežģīts un nenoteiktības pilns laiks, ko lielā mērā ietekmē nopietni izaicinājumi globālajos koksnes tirgos. Šādos apstākļos jo īpaši aktualizējas jautājums par to, kā izkļūt no izejvielu valsts slazda un izmantot Latvijā pieejamo resursu pēc iespējas gudrāk un efektīvāk.
Inovatori vai pieticīgi eksportētāji?
Diskutēt par šo tēmu bijām aicinājuši arī plašu ekspertu loku, kokrūpniecības nākotnes foruma “Inovatori vai pieticīgi eksportētāji?” ietvaros iezīmējot nākamos soļus, kas būtu jāsper kokrūpniecības attīstības veicināšanai ilgtermiņā. Neskatoties uz daudziem izaicinājumiem un ekspertu viedokļu dažādību, kas izskanēja pasākuma laikā, redzējums par kokrūpniecības nākotni nozares pārstāvjiem ir visnotaļ vienots – mums Latvijā pēc iespējas vairāk jāražo pasaulē pieprasītus augstas pievienotās vērtības produktus ar izteiktu eksporta potenciālu.
Ar šo es nedomāju, ka mums jācenšas uzreiz kļūt par know-how izgudrotājiem un inovatoriem šī vārda plašākajā nozīmē. Vismaz šobrīd nē, jo inovāciju radīšana ir izteikti laikietilpīgs, dārgs, sarežģīts un risku pilns process, ko var atļauties tikai ļoti lieli, attīstīti un labi kapitalizēti uzņēmumi, lielā mērā pateicoties arī valsts atbalstam. Taču starp izejvielu vai pirmapstrādes produktu eksportu un inovācijām ir milzīga teritorija, kur mēs varam atrast idejas un būt inovāciju agrīni adaptētāji.
Latvijai jākļūst par ražotājvalsti
Ejot prom no primārās koksnes pārstrādes enerģijas ražošanai un zāģmateriālos, būtu plašāk jāskatās uz tās inženiertehniskajām priekšrocībām, izmantošanas iespējām ēku un transportlīdzekļu projektēšanā, kā arī frakcionēšanā un ķīmiskajā pārstrādē. Pasaulē tādu produktu, ko vēl neražo, bet varētu ražot Latvijā, ir daudz, tāpēc mums jākļūst par ražotājvalsti, būvējot jaunas, modernas rūpnīcas. Te ir milzīgs potenciāls, ko var apliecināt arī “Stiga RM” pieredze – Kuldīgā veiksmīgi darbojas saplākšņa ražotne, savukārt Tukumā top jauna koksnes ēveļskaidu akustisko plātņu rūpnīca, un plānos ir arī citu produktu ražošanas attīstība. Šobrīd kokapstrādes uzņēmumu iespējas ir milzīgas, un baidīties no konkurences vai tirgus piesātinājuma nav vērts – pasaule ir liela un pieprasījums pēc koksnes produktiem tikai aug.
Taču bez valsts iesaistes pat liels, pieredzējis un finansiāli veiksmīgs uzņēmums šādus rūpnīcu būvniecības projektus ar augstu attīstības tempu – vairākas jaunas rūpnīcas dekādē – nevar attīstīt. Protams, personīgās uzņēmības faktoru neviens nav atcēlis, taču, kad investīcijas mērāmas desmitiem un simtiem miljonu eiro apmērā, tikai uz ambīcijām nevar paļauties. Valsts atbalstam – pārdomātām līdzfinansējuma programmām, kreditēšanas garantijām, birokrātijas un administratīvā sloga mazināšanai, kā arī lēmumu pieņēmēju organizētajam “zaļajam koridoram” lieliem investīciju projektiem ir izšķiroša nozīme būt vai nebūt tādiem projektiem Latvijā.
Darbaspēka trūkums ir vēl viens būtisks šķērslis uzņēmējdarbības attīstībai. Vienlaikus ap 100 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, kam ir piešķirts parādnieku statuss, ir spiesti atrasties “pelēkajā” darba tirgū, un godprātīgiem uzņēmējiem šīs darba rokas vienkārši nav pieejamas. Parādnieku amnestija un atgriešana legālās ekonomikas apritē lielā mērā varētu risināt šo problēmu.
Tāpat tirgus dalībnieki sagaida lielāku skaidrību attiecībā uz Eiropas “zaļā kursa” un dabas aizsardzības jautājumiem. Šobrīd aptuvena skaidrība par resursu pieejamību valsts mežos ir vien dažu gadu griezumā, savukārt ilgtermiņā ir liela nenoteiktība, kas sekmē piesardzību un būtiski ietekmē vēlmi investēt.
Mērķtiecīgi risinot iepriekš minētos jautājumus, tirgus spēlētājiem būtu lielākā drosme skatīties attīstības virzienā. Piemēram, ilgtermiņā lielu interesi izraisa biorafinēšanas produkti – pie koksnes nanošķiedrām, polimēriem, tekstila, kosmētikas un pat pārtikas piedevām strādā daudzi pasaules prāti. Šie atjaunojamie materiāli kādreiz varētu aizvietot naftas izcelsmes izejvielas, tāpēc arvien biežāk nākas dzirdēt apgalvojumu, ka mežs ir mūsu nākotnes nafta. Protams, līdz tam brīdim, kad ikdienā izmantosim uz koksnes bāzes Latvijā ražotu plastmasu vai degvielu, ir ceļš ejams, taču ir skaidrs, ka naftas izmantošana nākotnē tiks ierobežota, kamēr koksnei ir teju neizsmeļams, atjaunojams potenciāls. Ko mēs ar to darīsim un vai spēsim izmantot sev par labu – šobrīd šis jautājums ir aktuāls kā nekad!
Tāpēc manā skatījumā Latvijas kokapstrādes uzņēmumu ceļš ir spēt noķert globālas tendences un īstenot tās dzīvē, būvējot ražotnes un ražojot daudzveidīgus augstas pievienotās vērtības produktus eksportam uz daudzām pasaules valstīm. Jo vērtīgākus produktus ražojam, jo mazāk tie pakļausies vienkāršai tirgus konjunktūrai un attiecīgi arī ārējām krīzēm un izmaiņām pieprasījumā. Galu galā, koksne būs tieši tik vērtīga, cik mēs tai spēsim pievienot vērtību ar savām zināšanām un tehnoloģijām. Tā ir vienīgā iespēja, lai nepaliktu tikai pieticīga izejmateriāla eksportētāju lomā, bet pārtapt par inovatīviem ražotājiem.