Latvijas mežsaimniecībai un kokrūpniecībai nav cita sekmīga attīstības ceļa kā ieguldīt augstas pievienotās vērtības ražošanā. Nozarē ir vēsturiski uzkrātas zināšanas, pieejamas izejvielas un pašu kapitāls. Gudri plānojot attīstību, piesaistāms arī ārējs finansējums. Esošā recesija nozarē mums skaidri un gaiši norāda, ka izejvielai pietuvinātu bāzes produktu eksports ātri “paiet zem rentabilitātes ūdenslīnijas”. Izdzīvo un sekmīgumu saglabā sarežģītāku produktu ražotāji. Mēģinājumi izšmugulēt lētas izejvielas un tādējādi nodrošināt savu rentabilitāti ir netālredzīgs, neefektīvs, īstermiņa un uz likumības robežas balansējošs ceļš.
Ir vairāki būtiski marķieri, kas apstiprina tēzi par augstākas pievienotās vērtības nepieciešamību kokapstrādē. Tie ir pagājušā gada finanšu rādītāji, kas nozarē kopumā ir ievērojami pasliktinājušies, pietuvinot rentabilitāti nullei. Būtiski labāk gājis augstākas pievienotās vērtības ražotājiem. Arī nesen publicētais vērtīgāko uzņēmumu TOP 101 atklāj diezgan nepievilcīgu skatu uz Latvijas kokrūpniecības nozari – četri no sešiem sarakstā iekļautajiem kokapstrādes uzņēmumiem zaudējuši savas pozīcijas ar ievērojamu kritumu par padsmit un vairāk vietām. Tas ir ļoti negatīvs signāls par kokrūpniecības nozari, kas vēsturiski bijusi viens no galvenajiem Latvijas ekonomikas dzinējspēkiem. Turklāt trīs gadu laikā industriju pārstāvošo vērtīgāko uzņēmumu skaits samazinājies vairāk nekā uz pusi – no 14 uzņēmumiem 2021. gadā līdz sešiem šogad. Šī gada sākumā Latvijas kokrūpniecības nākotnes forumā Latvijas Banka iezīmēja pieticīgu ainu par nozares jomu Latvijas tautsaimniecībā – pievienotā vērtība vien 5,6% no kopējās. Citas nozares aug ātrāk, kas nedaudz disonē ar mūsu nozares izcelto lomu tautsaimniecības debatēs.
Vienkāršo produktu stratēģija – cerība
Kopumā 2024. gads tradicionālajā kokapstrādē iesākās cerīgi. Pozitīvu skatu veicināja prognozes par aktīvu gaidāmo būvniecības sezonu, tāpēc pavasara sākumā gan Eiropā, gan ASV bija izteikts pieprasījuma kāpums dažādiem būvmateriāliem, tai skaitā dēļiem un citiem kokmateriāliem. Tas sekmēja arī nelielu kokmateriālu cenu pieaugumu, taču jau maijā pozitīvais noskaņojums atkal sāka pakāpeniski noplaukt – gada sākumā piegādātie materiāli aizpildīja klientu noliktavas, bet tālākais noiets nebija tik ātrs, kā sākotnēji prognozēja. Turklāt strauji gāja lejā kurināmās šķeldas cena. To nedaudz kompensēja papīrmalkas un celulozes šķeldu cenas kāpums, tādējādi kopumā dinamika bija ar “plus” zīmi. Attiecīgi pirmais pusgads kokrūpniecībā vērtējams kā diezgan veiksmīgs, it īpaši salīdzinot ar situāciju pērnā gada sākumā.
Otrajā pusgadā nenoteiktība pieauga. Lai gan kokmateriālu cenas tirgū būtiski nav kritušās, klienti arvien biežāk izvēlas atlikt pasūtījumus, samazina pasūtījumu apjomus vai atsakās no konkrētu produktu iegādes. Sākot ar oktobri, virknei koksnes produktu grupu iestājies vēl lielāks “sasalums”, kas daudziem uzņēmumiem var radīt problēmas ar apgrozāmiem līdzekļiem un pēdējā ceturksnī arī ar rentabilitāti.
Dārgos produktus svārstības ietekmē mazāk
Šo situāciju lielā mērā ietekmēja joprojām augstas procentu likmes. Eiropas un ASV nekustamo īpašumu attīstītāji, redzot iedzīvotāju piesardzību un nevēlēšanos aizņemties uz neizdevīgiem nosacījumiem, nesteidzas ar jaunu būvniecības objektu uzsākšanu. Tas tiešā veidā ietekmē arī koksnes produktu noietu – sākumā pieprasījuma kritumu jūt parasto dēļu ražotāji, vēlāk arī dārgāku produktu, piemēram, logu, durvju, mēbeļu un cita mājokļu aprīkojuma, tirgotāji. Savukārt, saplākšņa tirgū, lai arī iestājās zināms vēsums, tas turpināja būt aktīvs. Saplāksnis ir daudzfunkcionāls materiāls, kuram ir plašs pielietojums dažādās jomās, tāpēc kritums, piemēram, būvniecībā, atstāj iespēju pielāgoties citiem tirgiem un turpināt citu saplākšņa veidu ražošanu un realizāciju. Protams, ar nosacījumu, ka uzņēmums iepriekš ir ieguldījies tehnoloģijās un attīstījis spēju ražot daudzveidīgus produktus, tādā veidā pasargājot sevi no tirgus svārstībām.
Turpmākā situācija nozarē lielā mērā būs atkarīga no Eiropas Centrālā Bankas (ECB) lēmumiem par procentu likmēm, kā arī sabiedrības un uzņēmumu reakcijām un spējai pielāgoties jaunajiem apstākļiem. Pat neskatoties uz to, ka ECB pakāpeniski sāk savas likmes samazināt, kas, visdrīzāk nedaudz atsaldēs būvniecību, cerība uz ECB lēmumiem nedrīkst būt Latvijas kokrūpniecības stratēģija. Tā var dot zināmu izaugsmi, taču gadījumā, ja būvniecības nozare bez kvalitatīvas uzlabošanās turpinās gaidīt labvēlīgākus spēles noteikumus vienkāršiem bāzes produktiem, vai nosacītajam dēlim, tas nav īstais ceļš. Ja neiemācīsimies strādāt citādāk, bāzes produktu tirgus straujais svārstīgums mums būs regulārs šķērslis.
Daži nozarē un ārpus tās mēģina iedzīvoties uz asins naudas rēķina un kontrabandā uz Eiropas Savienību vest sankcionēto Krievijas un Baltkrievijas koksni, taču jāatceras, ka tas ir likuma pārkāpums.
Latvijai ir liela priekšrocība – izejvielu vai resursu pieejamība. Kokrūpniecības nozarē ir vēsturiski uzkrāts pašu kapitāls un zināšanas. Alternatīva ceļa, lai pretotos regulārām turbulencēm pasaules tirgū, kā iet augstākas pievienotās vērtības ražošanas ceļu, Latvijas kokapstrādes nozarei vairs vienkārši nav. Citādi zināšanas un nepareizi ieguldīts pašu kapitāls pazudīs izejvielu valsts slazda kārdinājumā.